Virtuālā viskaste

Vakars. Iecienītais lielveikals. Ieraudzīju pensionāri. Vecu tantiņu.  Visi kaut kur steidzās, bet viņa stāvēja bez ātri pamanāma iemesla. Mani aizķēra tas, ka viņa izskatījās bēdīga un sadrūmusi. Viņa neubagoja. Un es tā pie sevis iedomājos – vai tādam dzīves nogalē jāizskatās vecam cilvēkam, kas visu mūžu ir strādājis un pat vecumdienās nevar mierīgi dzīvot un izbaudīt to atlikušo dzīves laiku? Varbūt, ka es te fantazēju, bet iedomājos, ka viņai droši vien nav naudas, ja viņi tik slikti izskatījās. Tādos brīžos gribas aiziet uz Saeimu un uzšaut ar kāju pa tām treknajām pakaļām. Vai viņi paši tā gribētu savās vecumdienās dzīvot? Fakts jau arī ir tas, ka kā mans viens labs paziņa saka, ja mūsdienu Latvijā Tu esi vecs cilvēks pensijas gados un Tev nav bērnu, tad ar Tevi ir cauri.

Gribēju pieiet klāt un apjautāties, bet sakautrējos un aizslīdēju tālāk. Interesanti ar ko nodarbojas mūsu sociālais dienests? Viņi varētu pastaigāt pa publiskām vietām un reāli noskaidrot, kas cilvēkiem ir par problēmām. Jo tādus, kam tiešām vajadzīga palīdzība, var redzēt jau pa gabalu.

Veiksmīgi izlēkāties ar maskām galvā. Es gan atturēšos, jo šovakar jūtos tam pārāk skarbs un slinkums arī.