Virtuālā viskaste

“Norobežošana vienmēr ir smaga. Pasaule ir vienota, dzīve ir vienota. Visjaukākajās un visdebešķīgākajās nodarbībās ir zināma daļa vardarbības – piemēram, mīlas aktā; piemēram, mūzikā. Tev jāuzņemas šis risks, zēn.”

Tas ir citāts no Entonija Bērdžesa grāmatas “Mehāniskais apelsīns”. Filmas versiju redzēju kaut kad sen atpakaļ, tagad lasu grāmatu. Kaut kas mani aizskāra šinīs rindās. Un tagad nevaru saprast vai piekrist vai nē. Par to vardarbību mīlas aktā.

Pabeidzu lasīt Kurta Vonnegūta “Čempionu brokastis”. Sākumā man šī grāmata dikti riebās, iesāku un pametu. Tad kaut kā atsāku lasīt, jo nekas cits pa rokai nebija. Tāds interesants rakstīšanas stils viņam. Sākumā nevarēju iebraukt, bet vēlāk iepatikās. Darbs ir pilns ironijas un melnā humora. Patika, ka lietas tiek sauktas īstajos vārdos. Grāmata aizskartas Amerikas sabiedrības problēmas: rasisms, naudaskāre, vienaldzība u.t.t. Daudzkas ir aktuāls arī mūsu laikam un sabiedrībai.

Redz kur citāts no grāmatas,kas man īpaši patika:

“Ak, mister Traut, – izskatīgais Milo turpināja, – iemāciet mums dziedāt un dejot, smieties un raudāt! Mēs tik ilgi esam pūlējušies iztikt vienīgi ar naudu, seksu, skaudību, nekustamiem īpašumiem, futbolu, basketbolu, vāģiem, televīziju, alkoholu, zāģu skaidām, saplēstiem stikliem!

Atdariet taču acis! – Trauts rūgti teica. – Vai tad es esmu līdzīgs dejotājam, dziedātājam, prieka nesējam? – Viņš bija uzvilcis smokingu. Tas bija viņam par lielu. Kopš vidusskolas laikiem viņš bija ļoti izkrities. Smokinga kabatas bija piebāztas ar naftalīna bumbiņām. Tās izspiedās kā divi seglu maisi.

- Atdariet acis! – teica Trauts. – Vai tad tāds izskatās daili baudījis cilvēks? Šeit valda vientulība un izmisums, jūs sakāt. Tad lūk – es esmu jums atnesis vēl un vēl to pašu.”